— Aiziešu pēc maizes, — Andris ielūkojās virtuvē, jau uzvilcis jaku. Es atrāvos no ekrāna. Pa televizoru rādīja remontu — stāstīja, kā vannas istabā likt flīzes, bet viņš aizgāja
— Paņem karti, — pamāju ar galvu uz kumodi priekšnamā, kur vienmēr glabājās rezerves bankas karte sīkākiem pirkumiem.
— Nav vajadzības. Ar skaidru naudu vienkāršāk.
Viņš izgāja. Durvis aizvērtās. Es noskatījos raidījumu līdz galam, tad vēl vienu. Pārslēdzu uz seriālu. Deviņos nodomāju: kaut ka viņa ilgi nav. Veikals strādā līdz desmitiem — varbūt kādu satika. Piezvanīju — telefons nepieejams. Dīvaini.
Uzsildīju zupu, paēdu viena. Sāku satraukties. Sapratu — kaut kas nav kārtībā. Līdz rītam biju sazvanījusi visus paziņas, divas dežūrdaļas. Andra nekur nebija.
Nakts neziņā
Nakts vilkās kā gumija. Katrs troksnis kāpņutelpā lika man lēkt kājās. Telefons gulēja uz spilvena — ik pēc piecām minūtēm pārbaudīju ekrānu. Nepieejams. Nepieejams. Nepieejams. Uzrakstīju viņam ziņu — viens pelēks ķeksītis, tātad nav izlasīts. Tātad telefons izslēgts. Vai nobloķēts. Septiņos no rīta piezvanīju Sanitai.
— Klausies, Andris pie jums vakar nejauši neienāca?
— Pie mums? Nē. Kāpēc?
— Nu tā, izgāja uz veikalu… Neatgriezās.
Pauze. Dzirdu, kā Sanita ievelk caur zobiem.
— Divdesmit viena gada laikā viņš ne reizi nav kavējies.
— Tad tas nopietni. Zvani uz visām iestādēm. Es tev numurus atsūtīšu.
Visur atbildēja vienādi — pieklājīgi, sausā tonī, bez emocijām:
«Ar šādu uzvārdu neviens nav pieņemts.»
Dežūrdaļā atbildēja formāli:
— Varat iesniegt ziņojumu, ja vēlaties. Bet parasti šādos gadījumos cilvēki paši atgriežas. Varbūt nolēma atpūsties.
— Viņš tāds nav. Divdesmit viens gads laulībā, viņš ne reizi…
— Saprotu. Bet, ja nav pazīmju, ka pazušana bijusi piespiedu, mēs varam tikai pieņemt paziņojumu. Pagaidiet vēl, varbūt atgriezīsies.
Noliku klausuli.
«Nolēma atpūsties.» No kā? No zupas?
Sazvanīju viņa draugus. Igors bija pārsteigts: «Viņš vakar vēl dienā zvanīja — par copi runājām uz brīvdienām.»
Viņš kļuva uzmanīgs: «Vai tu esi pārliecināta, ka viņš vienkārši… nu, nav aizgājis?» Noliku klausuli. Nav aizgājis. Kur viņam iet? Mēs taču dzīvojam normāli. Klusi, mierīgi. Nekādu pretenziju. Vienkārši dzīvojam.
Otrā diena gaidās
Sēdēju virtuvē, dzēru atdzisušu tēju. Uz galda gulēja viņa avīze — viņš joprojām mīlēja no rīta palasīt, atpūšoties no telefona. Atvērta vidū. Tātad grasījās atgriezties. Vai tomēr ne? Līdz vakaram otrajā dienā savācu dokumentus. Fotogrāfija no pēdējās vasaras, pie Sanitas dārza mājā. Smaida, rokās tur dārza šķēres. Pārrakstīju pases datus uz lapiņas.
Atcerējos, ko viņš bija uzvilcis: pelēka jaka. Vai zilā? Džinsi noteikti. Kurpes.. melnas? Pelēkas? Pēkšņi sapratu, ka neatceros. Divdesmit viens gads kopā — un neatceros, kādas krāsas jaka viņam bija mugurā. Apsēdos atpakaļ virtuvē. Paskatījos uz viņa vietu pie galda — tukšs krēsls, uz atzveltnes karājas viņa vecais krekls. Viņš to katru rītu karināja izžūt: «Kāpēc mazgāt katru dienu, ja tik vienreiz uzvilku?»
Iezvanījās telefons. Satvēru klausuli.
— Mamm, tev viss kārtībā? — meitas balss. Viņa dzīvo citā pilsētā, strādā, reti zvana. Tētis…
— Pazudis. Vakar vakarā izgāja uz veikalu. Neatgriezās.
— Biji rakstīt iesniegumu?
— Jā. Teica, ka varu rakstīt iesniegumu, bet parasti paši atgriežas.
— Mamm, varbūt viņš vienkārši… atpūsties gribēja?
Pasmaidīju. Izskanēja dīvaini .
— No kā atpūsties? No zupas?
— Nu, nezinu. Vīrieši mēdz būt dīvaini. Varbūt krīze kāda.
— Viņam piecdesmit seši. Par vēlu krīzēm.
— Tad nezinu. Klausies, tu gribi, lai es atbraucu?
— Nē. Es pati tikšu galā.
Noliku klausuli un paskatījos pulkstenī. Seši vakarā. Tieši diennakti atpakaļ viņš izgāja pēc maizes. Uzvilku mēteli, paņēmu somu ar dokumentiem. Un tad izdzirdēju soļus pa kāpnēm. Pazīstamus, smagus. Atslēga slēdzenē.
Atgriešanās
Sastingstu priekšnamā. Durvis atvērās. Andris stāvēja uz sliekšņa ar čemodānu rokā. Aiz viņa — sieviete. Nepazīstama. Ap četrdesmit, dārgā jakā — zinu cenas, tāda maksā vismaz tūkstošus. Ap kaklu zīda šalle, spīdīga. Viņa raudzījās uz mani ar ziņkāri, mazliet piemiegusi acis.
— Anita, — Andris teica mierīgi. It kā būtu atgriezies no darba, nevis pēc diennakts pazušanas. — Tā ir Oksana. Es atnācu pēc lietām.
Divdesmit vienu gadu es visu piedevu. Kad viņš atveda viņu mājās — pietika. Viss.Vārdi nesavienojās teikumos.
— Kur tu biji?! Es domāju, ka kaut kas noticis!
— Anita, lūdzu, nesāc, labi? — Viņš iegāja istabā, nolika čemodānu uz grīdas. Oksana palika priekšnamā, pētīja lustru, sienas, pakaramo. Tikai ne mani. — Telefons izlādējās, nevarēju piezvanīt. Domāju, tu sapratīsi.
— Nu, kāpēc uzreiz tik nopietni? — viņš neapmierināti pamāja ar roku. — Pieauguši cilvēki taču esam. Mēs ar Oksanu tagad dzīvosim kopā. Paņemšu lietas — un viss.
Viņš atvēra skapi, sāka kārtīgi salikt kreklus čemodānā. Oksana pieskārās viņam pie elkoņa:
— Andri, nāc ātrāk. Man neērti.
«Viņai neērti,» — atkārtoju prātā. Lēni, pa zilbēm. Vi. Ņai. Ne. Ēr. Ti.
Stāvēju durvīs un skatījos, kā viņš saliek lietas. Metodiski, rūpīgi. Bikses. Džemperis. Zeķes. Viņš nesteidzās — tātad nebaidījās no manas reakcijas. Tātad zināja, ka klusēšu. Pacietīšu. Pieņemšu. Kā vienmēr.
Piecas minūtes izlēmības
Divdesmit vienu gadu es pieņēmu. Viņa aizkavēšanos darbā bez zvana. Viņa tikšanās ar draugiem. Viņa «es esmu noguris, parunāsim rīt» uz visām svarīgajām tēmām. Es pieņēmu, jo tā dara sievas. Piedod. Saprot. Un viņš pierada. Pierada, ka gaidīšu. Ka satraukšos. Ka zvanīšu. Un kad viņš atgriezīsies — ar čemodānu un sievieti — es stāvēšu malā un klusēšu. Kaut kas manī noklikšķēja. Klusi, gandrīz nedzirdami. Kā slēdzis. Piegāju pie čemodāna. Satvēru aiz roktura. Andris pacēla galvu:
— Ko tu dari?
Pacēlu čemodānu — smags, bet tiku galā — un aiznesu priekšnamā. Oksana atkāpās pie durvīm. Iznesu čemodānu uz kāpņu laukumu, noliku pie margām. Aizgāju atpakaļ dzīvoklī. No pakaramā paņēmu viņa jaku — pelēku, tagad atcerējos — un iznesu pakaļ.
— Ko tu dari? — balss viņam nodrebēja pirmoreiz. — Mēs taču varējām cilvēciski…
Pagriezos, iegāju dzīvoklī.
— Atver, vismaz parunāsim.
Pagriezu aizbīdni. Dzirdu, kā viņš klauvē, kaut ko saka Oksanai.
— Ļauj vismaz sakrāmēt kārtīgi lietas!
Klusums.
— Nu, ko tu, apvainoties izdomāji?!
Klusums.
Pēc tam soļi lejup pa kāpnēm. Divas balsis:
«Es taču teicu, vajadzēja vispirms īrēt dzīvokli.»
Stāvēju, atspiedusies pret durvīm. Dīvaina viegluma sajūta — it kā būtu nometusi smagu mugursomu pēc garas ceļojuma dienas. Aizgāju uz virtuvi. Apsēdos savā vietā. Paskatījos uz viņa tukšo krēslu. Divdesmit viens gads. Un viss beidzās piecās minūtēs.
Jaunas atslēgas, jauna dzīve
Pirmās trīs dienas biju kā zem ūdens. Viss notika lēni, it kā caur miglu. Meita zvanīja — atbildēju īsi: «Viss labi.» Sanita zvanīja — atbrauca, sēdēja virtuvē, klusēja blakus. Tas palīdzēja vairāk nekā vārdi. Ceturtajā dienā izsaucu meistaru. Vecāks vīrietis atnāca ar instrumentu kasti, apskatīja slēdzeni:
— Mainīsim?
— Jā.
— Atslēgas kādam palikušas?
— Bijušajam vīram.
Viņš pamāja ar galvu, neko nejautāja. Strādāja ātri, rūpīgi. Pēc četrdesmit minūtēm man pasniedza divas jaunas atslēgas uz gredzena:
— Ņemiet. Tagad neviens iekšā netiks.
Paņēmu atslēgas. Smagas, spīdīgas. Jaunas. Kad viņš aizgāja, izgāju cauri dzīvoklim. Atvēru skapjus, atvilktnes. Andra lietas bija visur — skuveklis vannā, čības zem gultas, vecā jaka uz balkona. Paņēmu lielu kasti, sāku likt iekšā. Jakā atradu čeku. Kafejnīca blakus ielā, aizvakar. Divas kafijas, divi deserti. Summa ievērojama — par diviem simtiem.
Tātad viņš tur bija ar viņu. Dienu pirms pazušanas. Apsēdos uz grīdas ar čeku rokās. Tātad viņš bija to plānojis. Tikās ar viņu, dzēra kafiju, izvēlējās mirkli. Bet es tolaik skatījos remontu pa televizoru un domāju, ka mums viss ir labi. Pārņēma dīvaina sajūta — atvieglojums.
Ja viņš to bija plānojis, tātad tas nebija spontāni. Tātad problēma nav manī. Ne tajā, ko vakar teicu vai neteicu. Tas bija viņa lēmums. Pārdomāts. Piecēlos, ieliku kastes saturu līdz galam, aizlīmēju ar līmlenti. Iznesu uz balkona. Tad atgriezos virtuvē un uzliku tējkannu.
Sava aizsardzība
Sestajā dienā pierakstījos pie notāra. Paņēmu laulības apliecību, dzīvokļa dokumentus — tas ir uz mana vārda, no mammas. Notāre, sieviete ap sešdesmit, uzmanīgi uzklausīja:
— Gribat pārliecināties, ka īpašums ir aizsargāts?
— Jā. Dzīvoklis ir mans, mantojumā, bet mēs laulībā, un es nezinu…
— Saprotu, — viņa piekrita. — Dzīvoklis ir uz jums personīgi, iegūts mantojumā — tātad nav kopīgi iegūts īpašums. Bet es iesaku nosūtīt pieprasījumu uz Zemesgrāmatu — vai gadījumā vīrs nav uzrakstījis pilnvaru uz sevi. Tā gadās.
— Tā var izdarīt?
— Protams. Tagad sagatavosim pieprasījumu. Pareizi darāt, ka nevilcināties.
Izejot no notāra biroja, jutos drošāk. Dzīvoklis aizsargāts. Dokumenti kārtībā. Ko viņš arī nebūtu iecerējis — neizdosies. Sanita mani sagaidīja pie mājas, aizgājām pastaigāties parkā.
— Tu esi malacis, — viņa teica. — Lielākā daļa tādā situācijā…
— Vienkārši sapratu: viņš nav pelnījis to redzēt.
Gājām pa aleju, dzeltenas lapas čaukstēja zem kājām. Oktobris. Vienmēr esmu mīlējusi rudeni — pārmaiņu laiku.
— Bet ja viņš atgriezīsies?
— Atgriezīsies.
— Tu esi pārliecināta?
— Viņi vienmēr atgriežas. Kad saprot, ka jaunā dzīve nav tik rožaina, kā šķita.
— Un ko tu viņam teiksi?
Pārdomāju. Iztēlojos, kā viņš stāv pie durvīm. Lūdz piedošanu. Sola mainīties.
— Teikšu: «Tu taču gāji pēc maizes. Ej tālāk.» Sanita iesmējās. Apskāva mani ap pleciem.
Lasi vēl: Šie burkānu salāti atstās “aiz strīpas” korejiešu burkānu salātus – aizmirstais padomju šedevrs
Patiesība par maizi
Astotajā dienā tīrīju virtuvi. Noslaucīju plauktus, šķiroju produktus. Atvēru maizes kasti — un sastingstu. Tur gulēja maize. Iepakojumā. Atcerējos — es taču pati to nopirku pirms viņš izgāja. Tieši tā — nācu no parka, iegāju veikalā. Maize mājās bija. Viņam nevajadzēja iet pēc maizes. Paņēmu maizi, lēnām izņēmu no iepakojuma. Paskatījos uz datumu — jā, tas pats. Ieliku atpakaļ.
«Aiziešu pēc maizes.» Viņš meloja. Pat aizejot — meloja. Nebija atradis vārdus pateikt patiesību. Nebija atradis drosmi. Vienkārši — «aiziešu pēc maizes», it kā iznestu miskasti. It kā divdesmit viens gads būtu desmit minūtes līdz veikalam. Apsēdos pie galda. Skatījos uz maizi kastē. Un pēkšņi iesmējos. Klusi, pati sev.
Cik gan viņš ir gļēvs. Aizgāja pie citas sievietes — un pat to nespēja izdarīt godīgi. Bet es viņu divdesmit vienu gadu domāju, ka tā ir mīlestība. Izrādījās — pieradums.
Kad viņš atgriezās
Viņš atnāca tieši pēc mēneša. Vēlu vakarā, pus desmitos. Zvanīja pie durvīm. Paskatījos actiņā. Viens, bez Oksanas. Saburzītā kreklā. Atvēru durvis — ne līdz galam, ar ķēdīti.
— Anita, — viņš runāja klusi. — Varu ienākt?
— Nē.
— Man vajag ar tevi parunāt.
— Runā te.
— Es kļūdījos. Sapratu to gandrīz uzreiz, bet nespēju atzīt. Oksana izrādījās… ne tāda. Viņa domāja, ka man vairāk naudas. Ka es viņai dzīvokli nopirkšu. Kad saprata, ka nē — aizgāja. Viss.
— Un?
— Sāksim no sākuma, — viņš skatījās ar cerību. — Es atgriezīšos, aizmirsīsim šo muļķību. Viss būs kā agrāk.
Kā agrāk. Paskatījos uz viņu — saburzīts, lēts krekls. Viņš gaidīja, ka teikšu «jā». Pieradis, ka vienmēr piekrītu.
— Atceries, tu gāji pēc maizes?
— Pie kā šeit maize?
— Pie tā, ka tu ej tālāk. Pēc maizes. Bet pie manis ceļš slēgts.
— Tu nopietni? — viņš neticēja. — Tas taču es! Mēs divdesmit vienu gadu kopā nodzīvojām!
— Tieši tā. Divdesmit vienu gadu tu zināji, ka es tev piedošu. Ka pieņemšu atpakaļ. Ka pacietīšu visu. — Runāju klusi.. Vienkārši konstatēju. — Tagad uzzini, kas notiek, kad sieviete pārstāj ciest.
— Bet kur lai es eju?
— Pie Oksanas. Vai nākamās Oksanas. Tā vairs nav mana problēma.
Aizvēru durvis. Pagriezu atslēgu — jaunu, spīdīgu. Paklausījos. Viņš vēl minūti pastāvēja, tad nogāja lejā. Klusām. Lēni. Kā vecs cilvēks.
Lasi vēl: Kā mājās notīrīt putekļus tā, lai tie neparādītos vēl mēnesi – metode, kas strādā
Klusums. Mans klusums
Aizgāju uz virtuvi. Paņēmu žurnālu, kuru dienā biju šķirstījusi — tur bija vannas istabas foto, dažādas flīzes. Gaišas, ar rakstu. Andris vienmēr bija pret remontu: «Kāpēc tērēties, tāpat labi.» Tagad varu. Atvēru žurnālu pie atzīmes. Zilas flīzes ar baltiem viļņiem — kā jūras vilnis. Uzreiz iepatikās.
Rīt piezvanīšu meistaram. Uzzināšu cenas. Varbūt līdz Jaunajam gadam paspēšu. Jauna vannas istaba jaunai dzīvei. Telefons gulēja uz galda. Paskatījos uz ekrānu — nekādu ziņu. Un pareizi. Vairs nebūs nakts zvanu ar jautājumu «kur tu?». Nebūs gaidīšanas. Nebūs pasaku par maizi. Būs klusums. Mierīgs, gaišs. Mans.
Paņēmu žurnālu. Vienmēr pietrūka laika. Drīzāk — biju gaidījusi. Kad Andris atnāks, paēdīsim, paskatīsimies televīziju kopā. Tagad vairs nav jāgaida. Aiz loga šņāca oktobra vējš. Kaut kur apakšā aizcirtās kāpņu durvis — varbūt viņš aizgāja. Bet varbūt kāds cits atgriezās mājās. Uz virtuves galda stāvēja tas pats maizes klaips no maizes kastes. Izmetīšu rīt. Tagad pirkšu citu maizi.
Tādu, kas patīk man. Gulēju. Klusi. Mierīgi. Viena.
